Saldā dzīve Vācijā
Vācijā biju 2013.gada jūlijā. Jau no paša sākuma zināju, ka šī valsts ies
man pie sirds.
Pamatā uzturējos Minhenē – lielākājā Vācijas pilsētā. Tā tiešām ir liela,
pulsējoša, mutuļojoša un skaista. Laikam pats pats galvenais, kas mani apbūra
jau pirmajās dienās bija – vāciešu dzīvesprieks! Kāpēc gan, lai viņi
nepriecātos? Katru dienu viņu degunus silda saule, patīkamas sajūtas nodrošina
vizināšanās ekskluzīvās retro mašīnās, ja paliek pārāk karsts, tad viņus
atvēsina personīgie baseini un kokteiļi ar saulessardziņiem. Nevar nepamanīt
to, ka viņi dzīvo šokolādē, viņiem ir salda dzīve. Tik tiešām – viņiem viss ir tik labi! Un tā
nav tikai fasāde, jo viņiem ir plaukstoša ekonomika, lielas mājas un baseini.
Bet, galvenais, nav tas, ka viņiem ir nauda, galvenais ir tas, ka viņu
pozitīvisms, dzīvesprieks uzlādē pilnīgi visu sev apkārt. Vācieši pat ir
superjauki cilvēki. Labi, neteiksim, ka ļoti, ļoti atvērti un draudzīgi, bet
viņi ir jauki. Īpaši jau puiši. Meitenes, ja jums ir apnikuši kautrīgie puiši un jūs beidzot gribat justies kā
dievietes, tad jādodas uz Vāciju. Jau pirmajā dienā es sajutos kā dieviete!
Vācijā vīrieši nebaidās pateikt, ka tu labi izskaties, nebaidās palīdzēt savākt
izkritušās mantas un nebaidās pateikt, ka esi skaista! Un viņu flirts nav kaut
kāds lētais, bet tiešām patiess. Pret sievieti izturas ar cieņu. Vācijā
sieviete jutīsies tā kā viņai ir jājūtas – seksīgi un skaisti.
Vācijā ir vienkārši ir labi. Nekur nav jāiet, lai justu siltumu un
labsajūtu. Vienkārši jāiziet uz ielas. Saule spīd, putni čivina, vecāki un
bērni masveidā okupē ceļus ar riteņiem. Jā, riteņbraucējs uz ceļa ir dievs! Ja
vajadzēs, tad 100 mašīnu gara rinda pacietīgi vilksies aiz muguras kādam gausam
velo īpašniekam līdz viņš neizmainīs savu maršrutu un atvieglos satiksmi.
Neviens pat neuzdrošināsies nospiest tauri. Vācieši nekur nesteidzas, jo dzīve
ir skaista! Tā kā Vācijā riteņbraucējs var justies ļoti droši.
Lai arī Minhene ir liela un skaļa, tā palīdz rast harmoniju, atslābināties.
Nezinu, kā lai paskaidro. Vienkārši kaut kāda maģija. Kaut kāda mistiska
labsajūtu pasaule. Varbūt vienkārši jūties pasargāts kā bērns, jo tur ir viss.
Valsts rūpējas par iedzīvotājiem. Nevienam nekā netrūkst. Bet labi, ne jau
valsts ekonomikā ir laime. Ir jādodas uz Marienplatz – lielu tirdziņu un
izklaižu laukumu. Tur var pamielot acis ar neogotiskām celtnēm, kuras ir
patiesi greznas un cēlas. To majestātiskums liek izbrīnā nopūsties. Tās tiešām
ir vērts redzēt. Nav obligāti jāiet klausīties gidu garlaicīgajās vai interesantajās
runās, vienkārši jāredz īsta neogotika! Schön! Turklāt pa ceļam acis
liks atpūtināt dzīvās statujas, kuras ik pa laikam cenšas pievērst tavu
uzmanību, izdvešot dīvainas skaņas. Tiešām dīvainas. Var sabīties, bet pēc tam
jāiet fočēties! Selfijs ar dzīvo statuju. Vai selfijs ar sevi vāciešu
nacionālajā ietērpā, kuru masveidā var vērot Oktoberfesta laikā. Lai arī
pati nepaliku burvīgajā Minhenē, lai izballētos alus svētkos, nacionālo tērpu
pielaikoju gan. Man tas likās smieklīgs! Vīriešu dīvainie šorti manī vispār
izraisa histēriskus smieklus (smejos kā kaija). Tie ir ļoti neparasti un
vīrieši tajos izskatās pēc rūķiem, bet tas tomēr ir foršs ietērps! Krāsains un
neparasts. Obligāti jālaiko!
Lai kur tu ietu Minhenē, tur būs ko redzēt. Milzīgas statujas, krāšņas
ēkas, gan vēsturisks, gan mūsdienīgs. Tev pat nav jāzin uz ko tu skaties, tas
vienkārši liek elpai aizrauties. Bet Alpu kalni liks tavai elpai apstāties. Ja,
tu neesi bijis Alpos, tad tu neesi bijis Vācijā, tāpēc ar foršu cilvēku grupu
devāmies uz Alpu kalniem pie pašas Vācijas un Austrijas robežas. Gandrīz visu
ceļu es nogulēju, jo iepriekšējā naktī pavadīju traku nakti Minhenes krievu
klubā. Bet, paldies foršajam šoferim, kas uzņēmās mana aizgādņa lomu un ik pa
laikam lika man paskatīties pa labi, paskatīties pa kreisi un apēst viņa
gatavoto picu. Superasa pica! Uzreiz lika pamosties. Bet, uz neilgu brīdi.
Sākumā mēs devāmies izložņāt Alpu kalnu iekšieni vietā, ko sauc par Partnach
Gorge. Mēs knapi kustējāmies uz priekšu pa slapjajiem, slidenajiem kalnu
akmeņiem. Ik reizi piesaucu mammu, kungu un lamu vārdu, jo mani tur lejā
gaidīja strauja, ļoooti auksta kalnu upe - Partnach. Bet, neliegšos – tā
bija skaistākā upe, ko jebkad esmu redzējusi. Tā bija tik caurspīdīga un tik
tīra kā, kā... nezinu, laikam kā šņabis. Nekas cits prātā nenāk, jo tā tiešām
bija kristāliski tīra un skaista. Brīnumainākais bija tas, ka upes straumītes,
spēlējoties ar saules stariem, uz klinšu sienām veidoja varavīksnes. Jēziņ, tas
bija kaut kas neparasts. Es to pamanīju, parādīju mammai un ceļa biedriem, un
drīz vien ķīniešu tūristi sāka bļaustīties un maniakāli fotogrāfēt manis
atklāto brīnumu. Te, nu, pazuda vēlme vērot šīs varavīksnes, bet to maģija
nezuda tik un tā. Devāmies tālāk. Mūs ik pa laikam pārsteidza kalnos esošie
ūdenskritumi. Tie, protams, bija skaisti. Ne tikai tāpēc, ka ūdenskritums pats
par sevi ir burvīga dabas parādība, turklāt ja tas atrodas kalnos, bet Alpu
ūdenskritumi lika izbrīnā noelsties, jo saules stari, kas iespraucās starp
klintīm, rotaļājās ar ūdeni. Saules gaisma šiem ūdenskritumiem lika izskatīties
kā no citas pasaules. Galvā uzreiz atskanēja eņģelu balsu spalgā „Āāāā”
dziedāšana. Tik tiešām – tik brīnumaini! Bet ik pa laikam bija jāatrauj acis,
jo bīstamā klinšu ceļa dēļ, ir jākoncentrējas un jāmanevrē kā Larai Kroftai.
Pēc visu brīnumu apskates, šī izdzīvošanas pastaiga tika veikta arī atpakaļceļā,
bet vēl ātrākā tempā, jo ķīniešu tūristi no mugurpuses steidzināja tā, it kā
viņiem pakaļ dzītos Godzilla. Awrrrr! Bet tas nemazināja vēlmi un
drosmi, apstāties un pavērot klinšu, upes un ūdenskritumu skaistumu vēlreiz.
Beigās uzzināju, ka šis bija kalnu upes radīts kanjons. Super! Esmu bijusi
kanjonā!
Pēc klinšu izložņāšanas bija vajadzīga atpūta, tāpēc devāmies vēl tuvāk
Austrijas robežai uz pilsētu, kas saucas Garmisch. Un tā mani apbūra
acumirklī. Mēs apmeklējām Eibsee kalnu ezeru, kas atrodas aptuveni 970
metri virs jūras līmeņa. To pat var just. Jo, lai tiktu pie ezera ir jāveic
neliels kāpiens augšup, pārējais pacēlums ir pievarēts ar mašīnas palīdzību.
Turklāt tur ir pavisam cits gaiss. Tik svaigs un neparasts. Bet, kad es
ieraudzīju šo vietu, nespēju noticēt, ka es to redzu, ka viss šis neparastais
skaistums ir manā acu priekšā. Visu laiku pie sevis atkārtoju – „Ak, kungs! Ak,
kungs!” Kā kaut kas tāds ir iespējams? Tirkīzzils ezers ir iegūlies kalniem
klēpī, gluži kā krāteris. Ezeru visapkārt ieskauj meži un klintis. Vienkārši
perfekts idillisks skats. Tā centos baudīt ik mirklīti, ko tur pavadīju. Tik
ļooti negribējās, lai beidzas mums atvēlētais atpūtas laiks.
Ezeru izbraukājām ar katamarānu. Manas rokas glāstīja ezera patīkami vēso,
kristāliski dzidro ūdeni, un mati plīvoja mierīgajā vējā. Jūs nevarat
iedomāties, kur mūsu tīms turpināja baudīt ezera un kalnu burvību. Ar katamarānu
mēs sasniedzām salu, kas atradās ezera vidū. Mēs kā tādi okupanti pirmie
streidzāmies privatizēt šo paradīzes gabaliņu. Tik skaisti – latvieši
izgūlušies uz personīgās salas, bauda kalnu un mežu tandēmu, lutina vēderu ar
supergaršīgiem ēdieniem (jo tīmā bija latvietis, kuram dzimtenē pieder
restorāns) un klausās motobraucēja un detektīva piedzīvojumos. Skaisti skati, foršs
laiks un superīgi cilvēki! Pilns komplekts sirds baudai. Lai arī var likties,
ka viss, ko stāstu ir bullšit, jo izklausās pārāk saldi, bet tā tomēr bija –
pasakaini. So good to be true!
Šis ezers noteikti ir jāredz, tāpat kā Alpu kalni. Un veci Mustangi,
Kadiljaki un Lambordžīni (knapi var
redzēt), kuri traucas pa Vācijas perfektajiem ceļiem. Tas var likties
smieklīgi, bet pirmo reizi mūžā redzēju īstu, dzeltenu Lambordžīni un vispār
daudz neticamu sporta mašīnu, kuras iepriekš esmu redzējusi tikai filmās un
videospēlēs (Need for Speed – u know).
Un nobeigums. Brauciet uz Vāciju, Minheni, tur ir ko redzēt, tur ir ko
baudīt. Tur var ceļot ar sirdi. Vācieši noteikti padalīsies ar šokolādi, ar
savu saldo dzīvi!
Jūlija (22)