Visu iespēju zeme Portugāle

Es kārtējo reizi ielēcu piedzīvojumos, kuri man bija pavisam nezināmi, neizprotami un mulsinoši. Par savu Erasmus laiku sapņoju jau kopš vidusskolas un Voala! Es nokļuvu tur - Portugālē jeb zemē, kur dzimst jaunas idejas, spīd spoža saule, glāzē līst portvīns un kokos aug mandarīni. Esi sveika, visu iespēju zeme Portugāle!

Mēnesis un 9 dienas! Skaists skaitlis, skaistas dienas, skaists laiks.  Pārsteigumi, mulsuma mirkļi, saviļnojums, pāris vilšanās un jaunas cerības. 

Kā tad man gāja un ko es tur darīju?

Aij, aij, cik daudz varētu stāstīt par pirmo nedēļu, kura šķita it kā garlaicīga, it kā skumīga, pat nedaudz gausa un nomākta. Nu nav nekāda paradīze tās lidostas un ilgas stundas bezdarbībā starp reisiem, kad nepamet sajūta, ka šī nav bijusi tava labākā dzīves izvēle vai arī šis viss tiešām nav nācis īstajā laikā... Ja savas siltās mājas, ierastos stūrus un silto padusi pametu ap pulkst. 6 no rīta, tad galā nonācu vien ap 1 naktī. Jā, varu atzīties, ka tik grūti, laikam, vēl nebija bijis, bet re- dzīva, vesela un joprojām cerību pilna. Jāatzīstas, ka cerība nedaudz zuda brīdī, kad autoostā mūs neviens nesagaidīja. Kā saka - Welcome to Portugal, babe! Nekas, nekas, ašs zvans portugāļiem, 15 minūtes svešā, tumšā un lietainā autoostā un lieta atrisināta. Pamosties pirmajā dienā lielā, ļoti, ļoti aukstā un mitrā mājā bija nedaudz šokējoši. Ja kāds jums cenšas ieskaidrot, ka Portugāle ir siltā zeme- neticiet!!! Es noticēšu, kad pati savām acīm redzēšu sauli ilgāk par 3h dienā un nedzirdēšu lietu vismaz nedēļu.

Bet katram mākonītim ir sava zelta maliņa. Piemēram, cerība, ka drīzumā sāksies pavasaris un ka es varēšu likt 1000 un 1 bildi ar sauli, augošajiem mandarīnu, apelsīnu un citronkokiem, lai pakaitinātu savus mājās salstošos līdzjutējus. Piemēram, fakts, ka kaimiņu puika spēlē Titānika melodiju uz stabules brīdī, kad beidzot ir parādījusies saule, kas tik patīkami silda tavu smaidu. Vai skats, kā portugāļi izlien no savām mājiņām, kā skudras sāk rušināties dārzā, kopt māju un laistīt vīnogulājus, lai gan pirms 2 minūtēm vēl lija lietus. Ne mazāk vērts ir skats, kas paveras pretī skolai, jo tur atrodas laukums zosīm un vistām, kas tur dzīvojas brīvā dabā. Siltumu rada arī Okey? Tante, reizē ir arī mūsu mājas īpašniece, kas ne mazdrusciņ nerunā angliski, bet pamanās izmazgāt mūsu veļu, pieslēgt internetu, atnest kūciņu un katru rītu saukt -  "Olá, meninas!" Un tad jau, protams, ir bijušas arī tādas laimīgās dienas, kad visi erasmusnieki (mūsu gadījumā tikai 10 + daži spāņi) satiekas un nododas kopīgam "pilnīgs un galīgs nekas". Galu galā jau lietuviešu plašais krievu lamuvārdu klāsts, spāņu mazais angļu valodas klāsts rada tīri labu atmosfēru. Labā atmosfēra pierādījās arī mūsu pirmajā "Welcome Erasmus" ballītē. Bija skaļi, bija jautri, bija karsti, bija traki, bija brīžiem pat pārāk draudzīgi, bija LABI! Skanēja iemīļotas dziesmas, kurām varēja veltīt visu savas balss diapozonu,kā arī skanēja pilnīgi nezināmas dziesmas, pie kurām tu varēji izdejot visu savu uzkrāto enerģijas arsenālu. Protams, mans TOP 1 brīdis šajā ballītē- jaunu dejas soļu mācīšanās pie hipnotizējošas vietējās mūzikas, kas pilnīgi "paķer" tevi un tavas emocijas. Tad nu portugāļu karstasinīgais sajaucās ar latviešu nemākulīgo, bet vilinošo un kopā radās kaut kas līdzīgs lambadas un zouk dejai. Cik gan maz man vajag nelielam laimes uzplauksnījumam. Sīkums, bet patīkami!

Patīkama bija arī mūsu pirmā brīvdiena ārpus mazās Fafes robežām. Tikai 30 minūtes pa līkumainiem, nedaudz kalnainiem ceļiem garām palmām, plašiem vīnogulāju laukiem un mēs nokļuvām mūsu brīvdienu epicentrā - Guimaraes. Bijām tūristes uz 100% un apmeklējām visas vietas, par kurām iepriekš lasījām tūrisma lapās, fotogrāfējām gandrīz katru palmu un izbaudījām pavasarīgo dienu. Protams, ēdām burvīgā ķīniešu restorānā, kurā mums beigās uzdāvināja auskarus, iegriezāmies suvenīru veikalā, kur mums par piemiņu atstāja Portugāles karoga piespraudīti, iepazināmies ar šoferīti, kurš apsolījās mūs vēl kādreiz satikt un kautrīgajām latvietēm izteica komplimentus, kā arī ēdām mega lielus saldējumus tieši uz ielas, kad ārā bija apm. +8 grādi. Kāpēc? ...jo ceļot ir skaisti! ... jo brīnumi rodas, kad tos iet un meklē!

Dienas Portugālē burtiski lidoja. Es varēju dienām nedarīt pilnīgi neko jēdzīgu vai ieplānot nedēļu tā, ka dienas sāka iet juku jukām, bet laiks... laiks nav īsti mērāms. Bija darbadienas, kas pilnīgi neko nenozīmēja un ir brīvdienas, kas nozīmēja, ka jādomā, ko jaunu tvert no šīs vietas, un ir tirgus dienas jeb trešdienas. Tā, nu, tas laiks skrēja, nē, lidoja.

Un 4 mēneši ir pieteikami ilgs laiks, lai negribētu aizmirst. Varbūt spožā saule, uzsilušais gaiss, ceļojumu saviļņojums vai vienkārši hormonu vētras pie vainas, bet man tur patiešām patika. Ja katru dienu ir vismaz 2 lietas/vietas/cilvēki, kas tev izraisa krampjus vēderā un zināmu riebumu, tad ir vismaz 8 brīnumi, par kuriem samiegt acis pret sauli un teikt "paldies!"

Jau tik iemīļotās tirgus dienas radīja zināmu rutīnu, kas lika šo vietu nosaukt par mājām. Jo ilgāk esi prom no savas jaunās gultas, ierastajām kāpnēm, omes un citronkokiem, jo labāk tu saproti, cik patīkami ir atgriezties vietā, kur jūties drošībā. Fafe ir mana mazā brīnumu vieta. Ne gluži Leiputrija, ne paradīze, pat ne karaļvalsts. Fafe drīzāk ir kā rūķu ciems- mazs, bet mīlīgs. Kur gan citur var iet pa pilsētu un paglaudīt zirgu? Kur var redzēt, ka pie skolas staigā pīles? Kur var iet gar māju rindām un pie vienas atvērt vārtiņus, lai paglaudītu suni? Kur var redzēt tik daudz kabrioletu, milzu mājas, baseinus, getto rajonus, sēdošus opjus un čaklas omes vienuviet? Kur var sveicināt bāra Dj, dārzeņu pārdevēju vai onku, kas strādā stāvlaukumā katru dienu vienā un tajā pašā laikā un vietā? Kur var rasties idejas par kaimiņa ponija nozagšanu vai netālo aitu ganīšanu? Es jau teicu... Fafe ir brīnumu vieta!

Vairākas reizes esam braukušas mašīnā, kuru vada ļoooti iereibuši šoferīši. Jā, esam ar kājām gājušas 30 minūtes no ballītes ap četriem no rīta. Jā, esam uzvedušies pārāk skaļi savā mājā un nākamajā rītā saņēmušas rājienus. Esam slēpušies no policijas, jo četrvietīgā mašīnā spējam salīst 7 vai 8 cilvēki. Esam 7 no rīta taisījušas ēst, lai gan nākamajā dienā atliek vien minēt, cik daudz sastāvdaļas atceramies (..jo no lielās ēšanas atceramies vien to, ka uz šķīvja kaut kas bija). Esam dejojušas Dance Kuduro klubā ar visiem viesiem tieši tā, kā to rāda slavenajos klipos, kur ar pirmajām taktīm visi sāk dejot vienādas kustības. Esam izguldījušas mājās pakritušu princi. Nākamajā rītā esam sūkušas zāli pa tepiķi. Esam jutušas daudz zāles smaržas paveidus. Esam uzzinājušas, kāpēc Portugāles skolās nēsā Harija Potera apmetņus kā skolas formas (viņi patiešām nēsā Cūkkārpas formas). Esam saņēmušas vienreizējus komplimentus- "U are universal for me. I liked you!" Esam piedzīvojušas pirmos romānus Erasmusā. Esam uzzinājušas, cik kaislīgi portugāļi sola tevi mīlēt uz virtuves galda. Atkal jauns kultūršoks - spāņi neēd svaigus dārzeņus, tāpēc esam viņiem iemācīijuši ēst dārzeņus ar dresinga mērcīti. Esam bijuši tikties ar Fafes mēru, esam ēduši daudz. Pārāk daudz frī un burgerus, esam bijuši piknikā. Esam svinējušas mēnesi Porto. Esam iebridušas okeānā. Esam prasījušas ceļu transvestītam tīkliņzeķubiksēs, kas strādā naktīs uz tumšām ielām. Esam četros no rīta gājušas ēst ar nepazīstamu geju. Esam aizbēgušas no kluba nesamaksājušas un izpelnījušās dusmīgu apsargu skatienus un roku vicināšanu mūsu virzienā. Esam bijušas klubā ikdienas drēbēs.

Tā īsumā - mēs esam ļāvušās! Ļāvušās kaut kam trakam, brīžiem nelikumīgam. Ļāvušās emocijām un mirkļa iegribām. Esam dusmojušās, raudājušas, kliegušas, tad dziedājušas, smējušās, spiegušas no laimes.

Ja tev ir noteikts apzināts laiks, ko pavadīt kādā vietā, tev ir daudz vieglāk to izbaudīt. Un nav svarīgi, vai šis laiks tiek atvēlēts kādam cilvēkam, notikumam, ceļojumam, koncertam, naktij... Ja tu zini, kad to visu pazaudēsi, tev pašam gribas tvert visu, ko vien var! Tā arī ir mums šeit. Mēs zinām, ka šis viss nav mūžīgs. 4 mēneši un viss. Iespējams, ka nekad vairs...

 Kristīne (22)