Skaists dzīves mērķis - Itālija

Hello from Italy!

Uz Itāliju devos Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Lai arī mans galvenais mērķis bija iegūt vienreizīgu darba pieredzi, tas netraucēja baudīt Itālijas garšas, smaržas, cilvēkus un skatus ar pilnu krūti.

Pirmo dienu Itālijā esmu pavadījusi staigājot pa Bergamo ieliņām un cenšoties sasildīties. Vakaros tomēr ir pietiekami auksti, lai varētu patrīcēt. Bet hormonu vētras tiek apmierinātas un Itālijas saule šķiet spožāka, kad ir nogaršotas pirmās picas un saldējumi. Vēlāk esmu gatava rīta braucienam uz Lago di Como.

Ak, skati te ir vienkārši fantastiski! Ezerā atspīd saules stari un visapkārt lēkā saules zaķīši. Tieši zem restorāna peldās gulbji un pīles. Dūmakā paslēpušies kalni un bagāto villas. Ieliņas tik šauras, ka bez pīpināšanās garām nevar tikt. Augšup pa daudzajām ieliņām iet kāpnes, kas nekad nevedīs lejā. Un viesnīcā Fioroni mani un ceļa biedrus sagaida Ziediņa kungs jeb Džuzepe Fioroni. Viņš saka, ka kopš mūsu  atbraukšanas vairs nespēj normāli domāt, jo skaistās latviešu meitenes ir iekarojušas viņa prātu. Ja vien jūs dzirdētu, kā Džuzepe spēlē klavieres un akordeonu... Mmm! Vakaros, kad sāk krēslot, visapkārt kalnam iedegas gaismiņas un restorānā ieskanas klavieres un Džuzepes balss.

Ļaujos Itālijai un itāļiem...

Ar picu un lazanju es neaizraujos - ēdu gaļiņu un dārzeņus... Un, starp citu, vienu dienu gandrīz pazuda Como ezers. Kāpēc? Jo latvietes izdomāja pagaršot pastu ar čilli. Malači, meitenes, laba doma... Tā nu sākās jauns stāsts: "Reiz  bija skaists ezers pie Como, kuru izdzēra divas čilli saēdušās latvietes. Tagad šajā vietā redzamas vien divu meiteņu statujas, kuras kliegdamas cenšas atvēsināt degošo muti un pampstošās lūpas."

Mana pirmā izklaide bija geocaching, kas man un meitenēm sagādāja dusmu izvirdumus, jo pēc 2 stundu rakāšanās pa akmeņiem un līšanas pa kāpnītēm, veiksme mums sejā tik iesmejā un sauca par muļķēm. Tomēr mums patika, un Carate Urio šķiet skaistāka, ja uz to skatās ar bērna acīm, kas spēlē paslēpes, jo tieši tas jau tas geocach arī ir - pieaugušo atgriešanās bērnībā un meklēšanas prieka atjaunošana.

Bet tad tu atceries, ka pieaugušajiem ir daudz vairāk priekšrocību. Un atgriezties pieaugušo rūpju pilnajā, bet izvēļu un iespēju pasaulē palīdzēja mūsu pirmais (un ne pēdējais) jaunais draudziņš Itālijā. Nav svarīgi, kā un kāpēc, bet Mario mūsu dienas padarīja krāsainākas. Puisis, kam salst pat +26 grādos, kuram uzaci rotā pīrsings un kurš sevi dēvē par IT nūģi, kļuva par mūsu draugu Itālijā. Un lieeeels paldies viņam, jo tieši viņš piedāvājās aizbraukt pakaļ nepazīstamām meitenēm un izrādīt naksnīgo Como. Un domājiet, ka mūs biedēja, ka nepazīstams itālis ar 70km/h izņem 90 grādu līkumu pa šaurajām Carate Urio ieliņām? Vai uztrauca tas, ka nākamajā rītā 8.00 sākas darbs un 11h darba stundas ir tikai priekšā? Nē, nē un NĒ! Un tā nu barčika brīnumus saņēmušās latvietes devās pretī piedzīvojumiem... Kaut kā nemanot pienāca rīts, jo nakts ir pavadīta staigājot pa vairākiem barčikiem, bet no rīta puses tika ēstas tikko ceptas picas.

Laikam pa to laiku bijušas tikai 3 brīnumu naktis, kur pirmajā iepazinām bāru 7.stāvā, no kura paveras skats uz visu naksnīgo Como, stāvējām pie kluba, pie kura nācās tikt vaļā no itāļu krieva, ar kuru runājām tikpat lauzītā krievu valodā, kā viņš ar mums. Un otrajā naktī, kas „nezinu un negribu zināt, kāpēc” iekrita pirmdienā, mēs apceļojām atkal citas vietas un dzērām tik ļoti stipros Mojito, Cuba Libre, Cosmopolitan un Party Boy vai Pina Colada. Un kāpēc gan latvietēm neparādīt vietu, no kuras redzams viss Como pretējais skats, kas viegli mirgo virs ezera ūdeņiem? Un kāpēc gan visiem kopā nevērot zvaigznes? Bet pats skaistākais no visiem pirmdienas nakts notikumiem bijs ievelšanās Mario dzīvoklī, kas atrodas pašā Como centrā un pasakainā vietā, lai skatītu viņa māsas meitas bildes un klausītos, kā četros no rīta itālis ar Venecuēlas saknēm uz ģitāras spēlē „Nothing else mathers” un „Let it be”. Protams, ka latviešu sirdis kūst! Jo ir tik viegli, jo ir tik skaisti un tik ļoti, ļoti patiesi! Un varbūt tāpēc, ka mums ir vienāda humora izjūta un mūsu joki ir vareni stulbi un tizli, mēs tikāmies vēl un vēl.

Lai arī Mario mums rakstīja tad, kad viņš to grib un arī viņš ir no tiem itāļiem, kas pie katra otrā joka tevi iedunkā, viņš ir arī tas, kas palīdzēja mums izrauties no nu jau iestrādātās rutīnas, kas solīja mūs aizvest kādā trakā naktī uz Milānu vai izdejot dvēseli Lugano Šveicē un viņš ir tas, kas mūs sargāja un mīlīgi apķēra, ja kāds cits sāka izrādīt pārāk lielu interesi par latviešu meitenēm. Bet pats, pats labākais, ka mums bija nedalīta uzmanība! Ak, mūsu sievišķās dievietes gavilēja! :D Pēc tam gan mums kādu laiku nācās gaidīt savu itāļu vīrieti mājās, jo, kas gan itāļiem ir pirmajā vietā? Jā, ģimene!

Pateicoties šim cilvēkam, mēs esam piedzīvojušas neaizmirstamus notikumus. Sākot jau ar viņa draugu Davide un Giorgio iepazīšanu, beidzot ar interesantu nakti Milānā un pilnīgu „no memories” nakti Como. Iepazīt jaunus cilvēkus ir tik, tik ļoti patīkami un interesanti, ka katru dienu mēs pieminējām frāzi „mums vajag jaunus draugus”. Un kaut kā mums tas lēnām arī izdevās... Ja ne gluži draugi, tad patīkami cilvēki plūda mums apkārt.

Bet nedaudz par jaunajiem draugiem - Davide un Giorgio. Davidi mēs satikām kādā pēc darba naktī, lai kopā ar Mario dotos atveldzēt prātu kādā barčikā. Ta ta rā un smiekli mijas ar neveikliem jokiem, kā arī sarunām par franču skūpstiem itāļu un latviešu izpildījumā. Latviešu meitenes nav viegli aizmirst, tāpēc brīvdienas vakarā mēs devāmies uz restorānu, nu, jau kopā ar Davide... Mute vaļā un lielas acis par sarunām, kas valdīja... Aizdomīgi, aizdomīgi! Tomēr solījumi jāpilda, tāpēc aši knaši pēc darba sataisījāmies un piektdienas naktī devāmies uz Milānu. Šeit stāstā parādās trešā plāna tēls Giorgio, kas ir Davide draugs un, kas devās kopā ar mums ballēties. Klubs, kurā mēs bijām, pilnīgi pagrāba mūs savā vaļā. Milzīgas teltis, ļooti daudz cilvēku, baseins un mūzika.

Kārtējās skaistās vietas apskatītas, Milāna iepazīta un smiekli dzirdēti. Tā nogurt var tikai no svētkiem...

Laiks, kad atpūsties, nedomāt neparko, ceļot, vērot, censties iespiest atmiņā un baudīt! Bet brīvajos brīžos mēs skatījāmies uz Klūnija villu un cerējām, ka paparacci notvers arī mūsu foto. Bet veltīgi, jo paparaci staigāja apkārt un flirtēja ar latviešu meitenēm.

Neteikšu, ka bija slikti doties vakara pastaigā un pagalmā izdzirdēt Džordža Klūnija balsi un dzirdēt, kā viņš gavilēdams trāpa grozā bumbu, bet pēc tam skandina vakariņu šķīvjus. Bet viņš nav vienīgā slavenība, kas te apgrozās. Un ziniet, kāda ir sajūta? Pilnīgi nekāda! Jo modes dizaineri, kas šeit nāk ēst, sauc mūs par Bellām tieši tāpat, kā jebkurš dārzeņu piegādātājs vai grisini čalis.

Lai arī cik daudz es strādāju, šī bija tā vieta un laiks, kad sasmēlos dažādas jaukas emocijas, centos neraudāt aiz smiekliem un apmainīties ar patiesiem smaidiem ar ļoti daudziem cilvēkiem.

Skaists dzīves mērķis - būt brīvam! 

Kristīne (22)