Viss kā filmās - Itālija

Uz Itāliju devos jauniešu apmaiņas programmas ietvaros, bet tas noteikti netraucēja kaifot apkārt pa makaronu zemes laukiem.

Mūsu jauniešu grupas mērķis bija Itālijas nelielā pilsēta Paestum, kuru kādreiz dibinājusi grieķu kolonija. Lai arī tā nav Roma vai Milāna vai Venēcija un tā netiek pieminēta kā TOP apskates vieta nevienā ceļvedī, tā ir pelnījusi tikpat daudz uzmanības kā Kolizejs, Pizas tornis vai pat pompeju apmetnes.

Uz Itāliju devāmies marta mēnesī. Lai arī pie mums šajā laikā tik tikko atkāpjas sniegs un parādās pirmie pumpuri, Itālijā mēs sadegām saulē! Karsts! It kā.. ai, neatceros. Atceros kā dzērām palinku - tradicionālo ungāru stipro dzērienu.

Kad tikko Milānā izkāpām no lidmašīnas ieraudzīju džeku, kas izskatījās pēc Renegāta! Tiešām – pēc Renegāta – gariem matiem, trenētiem muskuļiem un ādas drēbēm. Vispār drēbes viņam bija tā pamazāk, vairāk jau plikumi. Pilnīgi nelatvietis.

Sabiedrisko transportu vienmēr nākas gaidīt stundu ilgāk un šoferis mēģina iegūt zaudēto laiku, braucot 300 km/h, kā jau karstasinīgie itāļi, bet tas netraucēja mums daudz skatīties pa logu un klausīties itāļu sarunās - neko nesapratām, bet  sākumā bija interesanti.

Autobusa galapunktā – Romas stacijā, mēs, protams, neieradāmies paredzētajā laikā, bet uz vilcienu mēs paguvām. Vilcienā sēdvietas tiek dalītas klasēs. A klase – lukss, B klase – viduvējības  un C klase – parastie mirstīgie. Tātad mūsu nelielā grupiņa, parasta paskata jaunieši, pavisam mistiskā veidā iekļuva A klasē. Ilgi sēdējām un vērojām pasažierus. Un tur mēs sapratām, ka Itālijā čaļi ir izskatīgāki kā meitenes. Tomer mūsu uzmācīgo itāļu novērošanu pārtrauca vilciena pavadoņi un lika pārvietoties uz C klasi, jo kur tad citur? Laikam mēs ar saviem somu, poļu un rumāņu biedriem izskatījāmies pēc barbariem. No vilciena mūs, protams, neizmeta, bet gan nogādāja līdz galapunktam – Paestum pilsētai! Mēs dzīvojām nelielā viesnīcā „Calypso”, kas atradās Paestum pilsētas nomalē, turklāt kalnos. Ak, jā, kalni Itālijā ir visur! Tiešām visur – nav nevienas līdzenas vietas. Un tas ir skaisti, nevar atraut acis.

Bet par viesnīcu – vienkāršākā, mājīgākā un itāļu gaumē, ar vīna pagrabu, jumta terasi un ar vislaipnāko un gādīgāko īpašnieku – tumsnēju itāli. Vienkārši ideāla vieta, kas iespraukusies starp nelielajiem un blīvajiem itāļu mitekļiem. Logs priecē ar skatu uz kalniem, Vidusjūru, blīvo pilsētas apbūvi, garajiem balkoniem, citronu kokiem un itāļiem – viņu perfektajiem izskatiem, mašīnām un mājām. Lielas, skaistas mājas, kuras ir blīvi apaudzētas ar ziediem, krūmiem un kokiem. Īstas fazendas. Katrā mājā ir iekšpagalams, gluži kā ātrijs! Šie lielie, skaistie mitekļi atgādina Beverly Hills. Kā filmās. Aizmirsu pateikt, ka šīs milzīgās vasarnīcas ir bagātnieku mitekļi, bet ne visi ir bagāti, tāpēc citos pilsētas rajonos var redzēt kā dzīvo normāli vidusmēra itāļi. Un ziniet, viņi dzīvo tikpat skaisti. Lai arī viņu mājiņas ir pavisam maziņas un cieši saspiestas kopā – tajās kūsā dzīvība. To spilgtais krāsojums liecina par itāļu dzīvesprieku, garie balkoni, kuru īpašnieki ir vairāki cilvēki, liecina par itāļu draudzīgo un komunikatīvo dabu. Īsti sabiedrības lauvas.

Itālijā mēs, protams, ēdām tradicionālās pastas un picas. Bet tās nav vienkāršas picas un pastas, tās ir itāļu, kas nozīmē, ka viņas ir krutas. Itālijā jūs nevarēsiet pagaršot rupjmaizi. Lai cik dīvaini tas neliktos, bet viņiem nav rupjmaizes, tikai baltmaize. Jo itāļi bauda dzīvi. Kam viņiem rūgtums?

Turpat Paestum pilsētā apmeklējām Mocarellas siera fabriku, kas izskatās pēc neliela veclaicīga ciemata. Viss tur ir roku darbs! Kā noprotat, arī siers. Sieru gatavo diezgan jauni itāļu puiši un vecāki meistari, bet viņu ir ļoti maz, kādi -padsmit cilvēki. Un tur laikam ir tas šarms – neliels Mocarellas siera ciematiņš. Testējām daudzus Mocarellas siera veidus. Te es sajutu veco, īsto Itāliju – pasta, pizza, formaggio!

Nakts dzīve Itālijā ir tāda kādu jūs to redzat filmās, ideālās nakts dzīves filmās. Naktīs ir ļoti daudz cilvēku, tad sākas īstā dzīvē, jo svelmainā dienas saule nogurdina un liek lielāko daļu laika atrasties telpās. Tātad, klubus drīzāk varētu raksturot kā cilvēku satikšanās vietu pēc garās svelmainās dienas. Visi ir saģērbušies stilīgi, ar gaumi. Cilvēki ņem dzērienus un dodas meklēt sarunu partneri. Un pats kluba interjers ir tikpat šiks un gaumīgs. Nekādu lētu dekorāciju vai mēbeļu - īsta bohēma! Un tas ir skaisti, jo itāļiem ir ļoti svarīga komunikācija, cilvēku attiecības un dzīve kā tāda. Itāļi nekad nešķiedīs laiku stulbām nodarbēm, kā visas dienas pavadīšana sociālajos tīklos, datorspēļu spēlēšana vai laiska gulšņāšana gultā. Kaut gan par pēdējo varētu strīdēties. Viņi vienmēr atradīs cienīgu nodarbi. Kāpēc, lai izšķiestu savu dzīvi tam, kas to nenovērtēs? Un dators to tiešām nenovērtēs.

Tātad, rezumē. Itāliju ir vērts apmeklēt! Ne jau Kolizeja, Romas vai Vatikāna dēļ, bet visa cita dēļ – filmu cienīgu skatu dēļ. Ne jau tāpēc, lai stāstītu draugiem – te es ar Kolizeju, te es stutēju Pizas torni, te es Venēcijā. Nope. Jābrauc saules, pastas, picas, siera, skatu un pašu itāļu dēļ. Tur var kaifot!

Mārtiņš (22)